Solo pārgājiens uz Štoosu
Katru dienu piepumpēts ar svaigām, lieliskām emocijām, es nez kāpēc izlēmu, ka tā tas turpināsies arī tālāk. Es zināju, ka mums bija plāns apmeklēt Aleča ledāju, bet tas bija atkarīgs no pārējās komandas iespējām. Dažus pilsoņus bija iesūcis darbaholisma purvs, un tāpēc mēs gaidījām piemērotu brīdi. Gariks ik pa laikam pieminēja, kā viņš pagājušajā reizē aplauzās ar haikiem savu draugu neparedzamības dēļ. Tāpēc es nodomāju, ka šoreiz mēs pilnīgi noteikti iesim pārgājienā. Es vienmēr priecājos aizlaist pie dabas, ja veselība atļauj, man trulot mājās nav nekādas vajadzības. Tāpat man maz kas sagādā prieku, un labāk, lai kājas un rokas ir nodarbinātas. Un te vēl neparedzamie Šveices laikapstākļi it kā bija mums labvēlīgi.
Tāpēc pusnaktī no Garika saņemtā vēsts, ka rītdienu (otrdienu) viņš izlaidīs, man kļuva par negaidīti nepatīkamu ziņu. Kā tas bieži gadās, ceļojumā vienoties nav tik vienkārši. Jo īpaši tad, kad jau iepriekš plāni bija ļoti neskaidri un dalībnieku daudz. Tomēr es biju ļoti vīlies. Es jau biju noskaņojies haikam un zināju, ka saskaņā ar prognozi tālāk laikapstākļi kļūs tikai sliktāki. Ienāca prātā "Cherchez la femme", bet ko tur padarīsi. Es pievienojos ceļojumam pēdējā brīdī, un ne jau man izvirzīt noteikumus un prasības. Ja kāds grib kādu laiku patusēt atsevišķi, tās ir viņu tiesības. Žēl tikai uzzināt par to tik vēlu, jo citādi varēja jau laikus apdomāt solo izbraucienu. Es arī neesmu nekāds plānošanas meistars, bet dažreiz man šķiet, ka, salīdzinot ar daudziem cilvēkiem uz šīs planētas, esmu vienkārši guru. Tiesa, maksa par to ir bieža trulošana telefonā tā vietā, lai priecātos par apkārtni. Būtu labi šādas lietas darīt iepriekš, bet tas noteikti nav savienojams ar manām koncentrēšanās spējām, kuras vēl vairāk pasliktina zāles un hroniskās slimības.
No rīta es ēdu ar pienu negaršīgo vietējo musli, kuru šveicieši aplej ar jogurtu, un domāju, ko man īsti iesākt. Draugs, pie kura es viesojos, pastāstīja, kur var aizbraukt pastaigāties saprātīgā laikā starp skaistumiem. Tas ir miestiņš Štoosa un haiks starp Klingenštoka un Fronalpštoka virsotnēm. Es ielēju sevī vairākas kafijas, iemetu mugursomā svaigas zeķes, haikingu zābakus, termoveļu, zāles un aizskrēju uz vilcienu.
Nostaļģija
Ceļš uz Štoosu un brauciens augšup ar funikulieri
Līdz vilcienam es aizskrēju laicīgi un devos uz Štoosu. Lai nokļūtu vajadzīgajā vietā, sākumā vajadzēja braukt ar pāris pārsēšanām vilcienos, bet pēc tam sēsties autobusā. Man šķiet, es aizmirsu pastāstīt, ka Šveicē pirms brauciena biļete ir jānomarķē ar pašreizējo laiku īpašā dzeltenā automātā. Turpmāk es to saukšu par kompostieri. Ja jūsu biļete ir konkrētam braucienam, tad tā var tikt pārdota jau uzreiz ar datumu no biļešu automāta, un šādu biļeti var arī nekompostēt. Bet, ja tas ir elastīgāks variants uz dienu vai vairākām stundām, te nu gan obligāti. Dzelteno kompostieri var atrast uz peroniem, autobusos un pat uz kuģīšiem. Sods par braukšanu bez biļetes ir 100 franki + biļetes cena, bet kontrolieri iekāpj transportā ļoti, ļoti bieži. Šoreiz es neaizmirsu nokompostēt, un, lai nepazaudētu biļeti, ieliku to zem mobilā telefona vāciņa.
Tiku līdz Štoosai bez piedzīvojumiem. Iegāju paķert kafiju vietējā bodītē, lai uzkrātu spēkus, un tur mani sagaidīja kultūršoks. Veikals bija ar automātisko kassi, bet bez pārdevēja un bez personāla. Suvenīri, fermeru pārtika, kafija no automāta — ņem cik uziet, pīkstini pats, maksā pats un tinies. Es kaut ko tādu līdz šim pat neatceros redzējis. Varbūt vienīgi Lietuvā un Igaunijā laukos ceļmalās mēdz būt, ka var nopirkt medu vai dārzeņus, un pašam iemest monētas kastītē. Bet te uzreiz vesels tāds veikals!
Tas lika man pamatīgi aizdomāties, cik gan vēl mums tālu līdz tādai civilizācijai. Skaidrs, ka veikalā ir kameras, bet tas taču nav panaceja — aiztin seju, un ko tā kamera izdarīs? Vienīgais aprēķins ir uz to, ka uz kalniem brauc cilvēki, kas nav tendēti uz sīkām zādzībām. Interesanti, ka ko līdzīgu es redzēju Jordānijā — tur pa nakti atstāj kokakolas kastes uz ielas un nestreso, ka kāds paņems.
Tālāk mani gaidīja funikulieris ar neticami stāvu kāpuma leņķi. Runā, ka visstāvāko pasaulē. Tāpēc grīda kustības procesā maina slīpuma leņķi. Lai nebūtu tā, ka tu stāvi uz grīdas slīpumā, kā to izjutām vēlāk, kad braucām ar vilcienu uz ledāju Lauterbrunnenā. Kas patīkami, mana tageskarte (dienas biļete) darbojās daļā ceļa augšup (līdz trošu ceļam), kā tas bieži gadījās arī turpmāk.
Brauciens augšup uz Štoosu
Brauciens augšup uz Klingenštoku ar slēpošanas soliņiem
Es cēlos augšā uz Klingenštoku (ap Štoosu) divos posmos: ar funikulieri un slēpošanas soliņiem. Funikulieris — tas ir tad, kad vagonus pa sliedēm velk trose. Bet, ja kabīnes karājas trosēs — trošu ceļš. Tas mēdz būt pamatīgāks, ar dažāda izmēra slēgtām gondolām, bet mēdz būt arī tāds, kur ir vienkārši soliņš un tu sēdies gandrīz gaitā ar pēcpusi.
Es uzreiz sēsties neriskēju, lai gan jaunie ķīnieši mani sauca. Sākumā pablenzu, kā viņi to dara. Zinātne nav liela — pieej, novelc mugursomu un atmuguriski gāzies uz soliņa. Tas pa to laiku kustas un brauc, bet ļoti lēnām, tāpēc grūtību nav. Lai gan noteikti ir neirotiķi (mana Šveices drauga terminoloģijā), kuriem liksies, ka soliņš tevi nostums no koka platformas zālītē. Ne pats briesmīgākais, kas dzīvē var notikt, atklāti sakot.
Braukt uz tāda sēdekļa ir interesantāk nekā slēgtā gondolā. Ja laikapstākļi ir labi, var nelaist lejā aizsargkupolu. Skaties apkārt, elpo svaigu gaisu, klausies, kā govīm zvana zvaniņi. Galu galā šī skaņa jūs nobesīs: tā ir visuresoša. Dzīvnieki ganās diezgan augstu, vismaz līdz diviem kilometriem, un to ir daudz. Tāpēc, kad slavens šokolādes zīmols zīmē Alpu govis uz iepakojuma, tajā nav nemaz tik daudz pārspīlējuma. Nezinu, kā ir braukt krēslā, ja jums pavisam stipri bail no augstuma, bet man bija komfortabli. Tas nav nemaz tik tālu no zemes. Un man galva reibst tikai tad, ja visapkārt redzu kilometru dziļas aizas. Īpaši, ja blakus ir tik stāvas nogāzes, ka nav aiz kā aizķerties, ja nu novelies. Es baidījos, ka tieši tas mani sagaida kāpuma galamērķī, jo mans ceļš veda no Klingenštoka uz Fronalpštoku pa kalnu grēdas kori divu kilometru augstumā. Ar to parasti nepietiek kalnu slimībai, bet es novecoju, un gēni man ar māsu ir kopīgi. Dolomītu pieredze Itālijā parādīja, ka viņu sāk spiest jau no diviem km. Mans kāpiens turpat liecina, ka es izturu trīs ar minimālām neērtībām, vienīgi no panorāmām drusku šūpo.
Kopumā pēc kādām četrdesmit minūtēm es pacēlos augšā. Izrādījās, ka taka lai arī šaura, tomēr nogāzes neizskatās nemaz tik draudīgi, turklāt vēl ar zāli apaugušas. Es nedaudz pastāvēju, lai adaptētos, un aiztipināju tālāk.
Brauciens augšup uz Klingenštoku
Pastaiga no Klingenštoka uz Fronalpštoku
Tātad, es gāju no Klingenštoka uz Fronalpštoku, Štoosas ciems, Švices kantons. Te nu jāpastāsta, ka Švice ir viens no oriģinālajiem kantoniem, kas 1291. gada 1. augustā noslēdza līgumu par savienību. No šī datuma ir pieņemts skaitīt Šveices kā valsts sākumu. Un lai gan šī pati pirmā savienība bija niecīga, drīz tā izauga, ieguva ietekmi un pastāvēja līdz 1798. gadam. Tajā laikā to sagrāva Napoleons, un tās vietā izveidoja Helvēcijas republiku, ko saīsina arī kā CH, t.i., Confoederatio Helvetica latīniski. No šejienes Šveices domēns .CH un valūtas kods — CHF, t.i., Helvēcijas Konfederācijas franks. Slavenais fonts saucas tāpat tieši tāpēc, ka to radīja Šveices dizaineri Max Miedinger un Eduard Hoffmann.
Otrais interesantais fakts ir tas, ka Štoosas ciems sasniedzams tikai ar funikuliera palīdzību, un tāpēc tajā nav automašīnu. Retums mūsdienās, bet re, kā mēdz būt. Gāju es nesteidzoties, sapratu, ka neesmu tādā formā, lai lēkātu pa kalniem. Sveru 93 kg, bet tas vienalga ir par 20 vairāk, nekā vajadzētu. Pēc tam pat uzrakstīju par to mūsu čatā "Alkotrips Cīrih", lai pabrīdinātu, ka eju lēni.
Es negaidīju, ka Šveicē ir tik skaisti, jo aiz skaudības un slinkuma iepriekš neskatos to vietu fotogrāfijas, uz kurām braucu. Ja paskatās iepriekš, sanāk tāds efekts: "nu ja, nu ja, redzēts", kas nav diez ko stilīgi. Bet tā — pirmajās dienās es apmēram tā arī domāju, bet, kad atbraucu uz Štoosu, konkrēti apstulbu no tās varenības. Fotogrāfijas, protams, nenodod pat pusi iespaidu. Ļoti iesaku ieiet manā profilā un apskatīties fotosfēras pēc saitēm. Pat neskatoties uz manām zālēm, kuras padara nedaudz trulāku un palēnina reakciju, es biju satriekts. Ar mākoņiem, ja nepārspīlē, ir pat labāk — tie pastāvīgi maina gaisotni, jo peld ārprātīgā ātrumā.
Vēl interesanti — granti takas nostiprināšanai piegādā ar helikopteru. Protams, ko tur stiept ar pacēlāju, ja helikopteri stāv dīkstāvē. Runā, ka Šveicē darbā var paņemt valsts apmaksātu brīvdienu kalnu taku labiekārtošanai. Idille. Kaut es tā dzīvotu!
Klingenštoks - Fronalpštoks
Mākslīgais intelekts un pastaiga pa Šveices kalniem
Sergejs te uzrakstīja, ka helikopterus izmanto ne tikai grantij, bet arī pārvākšanās procesam, govju pārvadāšanai un lai savāktu lielas mantas no augšējiem stāviem, piemēram, palmas. Brīnišķīgajā nākotnes Latvijā mēs arī tā darīsim. Ar hoverbaikiem lidināsimies kopā ar skapjiem un podiem! Ja vien, protams, mašīnu prāts mūs nepārtaisīs saspraudēs. Man te pagadījās spēle tieši par to. Tā ir bez grafikas, bet kopumā ievelk. No žanra "Klikšķini vairāk un skaties, kā cipari aug". Mērķis — pārtaisīt visu planētu saspraudēs, saprotams. Un pat ne planētu, bet visu pieejamo visumu.
Tas, ja kāds vēl nav dzirdējis, ir zināms apokalipses scenārijs. Lieta nav tāda, ka MI ir ļauns kā terminatorā, bet gan tāda, ka mums nav veida, kā noteikt, ka viņa mērķis sakrīt ar mūsējo. Mēs lūdzam viņu ražot saspraudes, un viņš to arī dara. Bet viņš nezina, ka tas ir īslaicīgi, tikai kamēr mums ir vajadzīgas saspraudes. Var tā aizrauties, ka tikai saspraudes un paliks par viņa vienīgo eksistences mērķi. Uzzināt, vai MI saprot, ka saspraudes ir vajadzīgas tikai līdz noteiktam daudzumam, nevis līdz galam, mēs nekādi nevarēsim. Ja viņam paprasīs, MI var samelot, zinot, ka tas ir tas, ko mēs gribam dzirdēt.
Šī problēma saucas alignment problem, un daži MI pētnieki uzskata, ka mums pagaidām nav pat ideju, kā tai pieķerties, un pēdējo pāris gadu laikā viss kļūst tikai sliktāk. Tā, Eliezers Judkovskis pat uzrakstīja rakstu: MIRI announces new "Death With Dignity" strategy, kurā aicina vismaz pacīnīties, cik pietiks spēku, ja reiz uzvarēt mēs vairs noteikti nevarēsim. Tādas lūk lietas.
Par laimi, kamēr tas nav noticis, mēs varam priecāties par Šveices kalnu skatiem, kuri man pagaidām vēl nav apnikuši. Es zināju, ka saskaņā ar MeteoSwiss prognozi mani sagaida lietutiņš ap diviem-trijiem. Tā arī notika. Par laimi, šis maršruts ir ļoti populārs, un tāpēc tajā bieži vien ir būdiņas haikeriem, lai paslēptos no negaisa. Tieši kad es gāju garām tādai, sāka smidzināt, un es nolēmu nepārbaudīt likteni. Atgriezos, apsēdos uz soliņa, un drīz man sāka pievienoties citi nabadziņi, kuri bēga no stihijas. Ne visi gan, un man ir baisi iedomāties, kā izmirka tie, kas atradās pusceļā līdz nākamajai būdiņai.
Patvērums no sliktajiem laikapstākļiem pa ceļam uz Fronalpštoku
Būdiņa no negaisa, kurā es piezemējos, bija bez durvīm, toties ar soliņiem. Pie horizonta tālumā reizēm zibsnīja zibeņi, gribējās nofilmēt tuvāk, lai jums parādītu. Tādēļ es aiz nepieredzētības apsēdos pie ieejas, lai nofilmētu taimlepsu.
Drīz vien negaiss sasparojās, un es uzreiz aizmuku pie sienas, lai neizmirktu. Mans telefons tā arī stāvēja zem lietus, tā ka vecis blakus pat uztraucās, ka mans Hendijs samirks. Tā dēvē viedtālruņus Vācijā un Šveicē. Vecis gan bija rumānis, un blakus viņam sēdēja simpātiska meita nedaudz jaunāka par mani. Kā precīzi pamanīja mans čoms un menedžeris Robs, es jau esmu tajā vecumā, kad man visi šķiet negaidīti jauni. Rumāniete man pēc tam trošu ceļa gondolā pastāstīja, ko darīt Šveicē, ja laikapstākļi nav īpaši labi, un uzcienāja ar konfekti. Būtu baigi ērti, ja cilvēki dotu viens otram signālus ar konfektēm, lai nav jāmin, kuram tu iepatikies, bet kuram nē. Citādi ar manu trauksmaino psihi nav diez ko saprotams.
Mēs omulīgi pasēdējām kopā ar citiem gājējiem namiņā, kamēr gāza lietus. Izskatījās tas diezgan biedējoši: pamatīgs vējš, mākoņi ārprātīgā ātrumā traucas garām, labi vismaz, ka negaiss nebija blakus. Pat šāda mierīga demonstrācija pārliecināja mani nejokot kalnos ar laikapstākļiem un uzmanīgi skatīties prognozi. No otras puses, šo mācību mēs apguvām vēl Islandē, kad 13 stundas gājām cauri baismīgai vētrai.
Palasiet, viens no spēcīgākajiem iespaidiem manā mūžā.
Kā pēc burvju nūjiņas mājiena, pēc 40 minūtēm stihijas plosīšanās norima. Prognoze izrādījās pārsteidzoši precīza. Es, starp citu, jau sen esmu iemantojis cieņu pret meteorologiem. Ļoti jau nu labi viņi paredz laikapstākļus velobraucieniem tuvākajās stundās vai pat pāris dienās. Velosipēdistiem tas ir ārkārtīgi aktuāli, jo mūsu brālis pārsvarā gāžot lietum vai pret vēju braukt nebūt neraujas.
Kāds no haikeriem aizgāja vēl tad, kad smidzināja, bet es īpaši nesteidzos. Pacēlāji Šveicē strādā parasti līdz 16.30-17.30 augšā, un 19-20 kalna vidū, un es pilnībā iekļāvos grafikā.
Tomēr, kad lietus pavisam mitējās, es devos tālāk ceļā. Drīz vien es nonācu pie sazarojuma. Uz leju gāja stundu gara taka uz vidējo gondolu ceļu, bet manā priekšā slējās Fronalps visā tā biedējošajā stāvumā un milzīgumā.
Kur gan es nogriezos?
Eh, jautri gāja
ap Fronalpštoku
Kāpiens uz Fronalpštoku un juceklis ar stacijām
Tātad, paskatījos es uz diviem ceļiem savā priekšā, un ieraudzīju uz viena kalnus stāvus, bet uz otra kaunu prastu. Es to saku, jo iet uz leju kaut kā kauns, turklāt man tas nepatīk. Tāpēc, neskatoties uz nogurumu un slinkumu, aizvilkos augšā, vēl divsimt metru kāpuma. Tieši kā reiz līdz pēdējam reisam bija pusotra stunda atlikusi, tik un tā būtu aizgājis.
Tā arī sanāca. Un ne vienkārši aizgāju līdz Fronalpštokam, bet vēl arī par pusstundu apsteidzu laiku uz ceļa rādītāja. Tur parasti raksta ar rezervi, tiem, kuri nesteidzas. Es šoreiz steidzos, jo risks netrāpīt gondolā bija visnotaļ reāls. Kalna virsotnē mani, pēc sena Šveices paraduma, gaidīja restorāns, bet nebij' līdz tam. Sabildēju aplociņu ar pundurkaziņām mīļošanai (sic!), uztaisīju pēdējo fotosfēru un aizbraucu ar soliņiem lejā.
Kamēr šūpoju kājas gaisā, nikni zvanīju Garikam, lai vienotos par rītdienu. Laika prognoze kļuva cerīgāka, lai arī ne gluži. Agrāk es tā nevarētu — darīt visu skrienot, nepārdomājot atkāpšanās ceļus. Bet pieredze ir iegūstama lieta, turklāt ar Gugli viss darās krietni ātrāk. Kartes, laikapstākļi, rezervēšana un transports — tas viss ir kļuvis tik ātrs, ka var tikt galā, kamēr brauc divdesmit minūtes lejā uz slēpošanas soliņa. Gandrīz.
Galu galā es nolēmu neatgriezties Bārā, bet laist pa taisno uz to vietu, no kuras rīt sāksim, un pārnakšņot. Tā bija pilsēta Fīša (tā arī izrunā). Noguruma un tablešu dēļ es domāju lēni un gāju uz labu laimi. Pēdējos gados es bieži tā daru, un pastāvīgi esmu uz fola robežas, bet pagaidām vēl ne aiz tās. Šoreiz es atnācu uz trošu ceļa staciju, kur man paziņoja, ka nākamais reiss ir pēc pusstundas. Sēžu es saulītē, mierīgi gaidu, klausos kulta spēles Disco Elysium skaņu celiņu, domāju par pakāsto dzīvi. Un te mani apgaismo, ka šajā ciemā ir nevis viena, bet veselas divas trošu ceļa stacijas, neskaitot nezināmu daudzumu slēpošanas soliņu. Un man, kā par spīti, vajag uz to otru! Proti, lai aizbrauktu līdz Fīšai saprātīgā laikā, ir jānolaižas kalna otrā pusē! Kā paši saprotat, vilciens vai autobuss kalnu grēdu apbrauc stundas 3-4. Šī doma piedeva man impulsu, tā ka es pielēcu kājās un aiznesos uz otru staciju. Smieklīgi, ka man pretī skrēja meitene ar suni, acīmredzot, ar to pašu mērķi.
Vai paspēju?
Pēdējās fotogrāfijas no Štoosas🦵🦵🦵
Vakara ceļš kalnos vecajos vilcienos
Paspēju! Paspēju uz trošu ceļu lejā, tad kafija veikalā bez pārdevēja, autobuss, vilciens, vēl divas pārsēšanās, un tas viss diezgan steidzīgi.
Nedaudz baisi braukt vakarā uz sīkiem ciematiem kalnos, kur viesnīca tev it kā ir norezervēta, bet mazums kas gadās. Jo augstāk es kāpu, jo mazāk moderni kļuva vilcieni. Durvis vērās vaļā ar rokturi, kuru vajadzēja pagriezt un pastumt, tablo ar pieturām vai pat vilciena numuru un maršrutu vairs nebija, soli kļuva šauri un cieti, bet pats vilciens — tukšs un dārdošs. Kad vakarā izkāp starpstacijā, viss ir ciet (veikali te aizveras agri, kādos 7-8, atkarībā no kantona), cilvēku maz, apgaismojums diezgan pieticīgs. Pilnīga sajūta, ka vietas ir mežonīgas, un viskaut kas var notikt. Lai gan, protams, tā drīzāk ir mirāža, ko uzdvesis nogurums un robežstāvokļa personības traucējumi, jeb emocionālā labilitāte.
Tā lūk es domāju, ka es ne velti raujos kaut kur viltīgi aizbraukt bez tik lielas vajadzības. Jā, patīkami sešos necelties (to neesmu darījis jau daudzus gadus), bet, iespējams, reālais iemesls ir cits. Manī ir avantūrists, kas izslāpis pēc piedzīvojumiem mūsu paredzamajā pasaulē. Kad tu kaut kur steidzies un tavs maršruts ir sarežģīts, tu it kā ar kaut ko svarīgu esi aizņemts, adrenalīns un dopamīns, visas štelles. Un braukt velns viņu zina kur naktī ir romantiski.
Aizbraucu es normāli, lai gan apmēram trijās stundās. Izkāpu nelielā lietutiņā, aizkliboju uz patvērumu. Tur mani gaidīja planšete uz galda klerka vietā, bet pēdējais arī drīz pienāca. Interesanti, ka pasi nepaprasīja, un vispār neko nepaprasīja, bet vienkārši izsniedza milzīgu seifa atslēgu, kā kino par 19. gadsimtu. Mūsu debilajā birokrātijā tu pats aizpildi nevienam nevajadzīgu papīrīti. Bet jūs sakāt, ka šveiciešiem patīk kārtība. Acīmredzot kaut kā viņiem tā kārtība strādā arī bez stulbu anketu aizpildīšanas. Bet varbūt tas ir vienkārši tāpēc, ka viesnīca saucās franciski: "Vecā Butika Viesnīca Pie Ledāja Un Pasta". Butiks nozīmē patīkama maiga pieeja, bez papīru aizpildīšanas.
Paēst es nopirkt neko nepaspēju, jo nebija keša. No ēdiena viesnīcas bārā bija palikuši tikai divi tortes gabali un bezmaksas karameļu cepumi pie kafijas, bet numuriņā vēl pāris sagaidīšanas konfekšu. Ar to arī vakariņoju.
Viesnīcas wi-fi un viesabonēšana Šveicē
Kā parasti, vakarā vajadzēja wi-fi: es mēģināju ielikt bildītes storijā un ielādēt kartes manā mīļākajā karšu softā OruxMaps (sirsnīgi iesaku, lai gan lietošanā tā nav super-vienkārša). Kārtīgi ģērbties un iet uz foajē negribējās, jo vairāk tāpēc, ka man līdzi bija tikai neliela mugursoma un drēbju prātīgu nebija.
Par laimi, pie mana numura uz kāpnēm sēdēja vīrietis un sieviete gados, un es palūdzu viņiem wi-fi paroli. Viņi izrādījās amerikāņi no Kolorādo, bet uz trepēm sēdēja tāpēc, ka numurā wi-fi neķēra. Parastu viesnīcu tipiska bēda. Nopietnās tīkla iestādēs visur stāv jaudīgi rūteri ar mešu, lai viens un tas pats tīkls caurskatāmi strādātu visā viesnīcas teritorijā, ieskaitot stāvvietu, pagalmu un ēdnīcu.
Man numurā tīkls šā tā ķēra. Par laimi, jo Šveice nav ES, un viesabonēšanas cenas te ir drakoniskas. Man LMT laikam ir 13 eiro par gigabaitu. Tas, protams, ir paciešami, bet tikai tik ilgi, kamēr tu nelādē augšā 4k video un nevelc kartes pa 500MB. Tādā ziņā ir smieklīgi redzēt, ka Baltkrievijā man ir tie paši nosacījumi. Šveice = Baltkrievija.
Par telefonu maksā darbs, tā ka es kopumā īpaši nestresoju. Tomēr brauciena beigās es jau biju iztērējis kādus piecus gigabaitus. Man pat robots atsūtīja sms, ka esmu izsmēlis gandrīz visu līdzekļu limitu, kas darbiniekam atvēlēts mēnesim. Tikai atbraucot mājās, es attapos, ka mans telefons atbalsta eSIM, t.i., virtuālo sim karti. Smieklīgi, ka nopirkt to var no transporta kompānijas SBB. Izrādījās, ka par saprātīgāku naudu — 15 frankiem — saņem 5 gigabaitus Šveicei. Kas vienalga, protams, ir laupīšana. Lūk, Marokā labs internets maksā 1 eiro par 1 GB. Turklāt, spriežot pēc atsauksmēm, eSIM no SBB strādā tālu no ideāla. Toties nopirkt var netā, augšupielādējot pases foto. Kopumā šveicieši savus personas datus sargā un nemīl izplatīt, bet sim kartes noformēšanai prasa, lai cīnītos ar hakeriem un citiem graujošiem elementiem.
Zinot, ka eju lēni, no rīta es taisījos iziet agrāk, lai čomi panāktu mani pa ceļam. Piecēlos ap astoņiem, kas man ir ļoti agri (par laimi, pēdējā laikā tā ir gandrīz norma). Aizgāju brokastīs.
Vai man izdevās realizēt plānu?